Vakar Saeimā trešajā, galīgajā lasījumā, pieņēmām grozījumus Dzīvnieku aizsardzības likumā, kas paredz aizliegt kažokzvēru audzēšanu Latvijā. “Tev nekas nesanāks”, teica pieredzējušākie kolēģi, kad pirms gada sāku vākt deputātu parakstus. Bet man izdevās! Īsā versija par to, kā to panācu, ir sadarbība un sabiedriskās organizācijas Dzīvnieku brīvība ļoti profesionāls un neatlaidīgs darbs daudzu gadu garumā. Man ir liels gandarījums par veiksmīgo rezultātu, un gribu pastāstīt, kā mēs to gada laikā kopā panācām.

Viss sākās vēl pirms iepriekšējās Saeimas vēlēšanām. Dzīvnieku brīvība, līdzīgi kā citas sabiedriskās organizācijas, rīkoja tikšanās ar politiskajiem spēkiem, lai pastāstītu par savu rūpi un meklētu sabiedrotos atbilstošām likumu izmaiņām. Tikāmies ar viņiem Kustība Par! birojā, uzklausījām, solījāmies pie iespējas atbalstīt viņu idejas, tajā skaitā cietsirdīgā biznesa – zvēru audzēšanu, nežēlīgu pavairošanu un nogalināšanu kažokādu iegūšanas dēļ – izbeigšanu. Mani neievēlēja, kolēģiem Saeimā bija citas rūpes, bet, kad kļuvu par deputāti, Dzīvnieku brīvības aktīvisti atkal mani uzmeklēja un uzaicināju uz sarunu. Tā bija 2021. gada vasara, aizbraucu pie viņiem uz Salaspili (pie viena izlodāju arī skaisto Salaspils botānisko dārzu!) un mēs aprunājāmies vegāniskā kafejnīcā. Tur atkārtoti paudu atbalstu šai idejai, un mēs kopā mēģinājām saprast, kā tieši to īstenot (man bija tikai gadu ilga pieredze Saeimā un es vēl sīkumos nepārzināju likumdošanas procesa nianses). Bija skaidrs, ka kaut ko varēsim panākt ar plašākas koalīcijas veidošanu, tajā skaitā opozīcijas iesaistīšanu. “Jums vajag Saeimā “motoru”, kādu, kas apņemas šo lietu stumt cauri, nevis tikai atbalsta ja/kad tas nejauši nonāks dienaskārtībā”, es teicu. Biju ļoti pagodināta, kad Katrīna man vaicāja, vai vēlos būt šīs iniciatīvas virzītāja, un ar prieku piekritu.

Noformulējām grozījumu tekstu, kas bija pavisam īss, un tad ķēros pie deputātu parakstu vākšanas, lai iesniegtu to Saeimā. Runāju ar visiem, kas gribēja klausīties, un beigās savācu parakstus no gandrīz visām frakcijām, arī opozīcijas, un vairākiem neatkarīgajiem deputātiem (paldies, Inguna Rībena un Ramona Petraviča!) ar kuriem man daudzos jautājumos ir būtiskas viedokļu atšķirības, bet šajā jautājumā bijām vienisprātis. Vienīgie, kas ar mani negribēja runāt, bija Nacionālā apvienība, jo viņu valdījumā ir Zemkopības ministrija, kas pārrauga kažokzvēru audzēšanas nozari. Priekšlikums Saeimas dienaskārtībā nonāca rudenī, un Dzīvnieku brīvība, tam gatavojoties, mēneša garumā netālu no Saeimas sarīkoja akciju “Būris”, kur milzu būrī dienas un naktis vadīja brīvprātīgie, lai pievērstu deputātu uzmanību. Kā labu zīmi uztvērām pārsteidzošo notikumu, ka vienu nakti pie būra ar cilvēku ieradās pavisam īsta, ruda lapsa! Tas, protams, nebija vienīgais, ko Dzīvnieku brīvības aktīvisti darīja. Viņi vasaras sākumā ar slēpto kameru nofilmēja to, kas notiek ūdeļu fermās, izgaismojot visai Latvijai šī nežēlīgā biznesa ēnas puses. Vasaras vidū veiktā sabiedrības aptauja skaidri parādīja, ka aizliegumu audzēt un nogalināt zvēriņus kažokādu dēļ atbalsta jau vairākums Latvijas sabiedrības, un to deputāti vairs nevarēja ignorēt. Teicu runu no Saeimas tribīnes, pretī dabūju niknu Ļubovas Švecovas runu par “liekulību” un “tautsaimniecības iznīcināšanu”, bet balsojums par nodošanu komisijai bija pozitīvs. Ar to viss tikai sākās!

Tad kažokzvēru liktenis nonāca Tautsaimniecības komisijas gādībā. Komisiju vada Konservatīvo deputāts Krišjānis Feldmans. Par viņa atbalstu es nebiju droša, un kad viņam uzjautāju, cik dziļā atvilknē viņš plāno šos grozījumus noslēpt, pretī saņēmu daudznozīmīgu smaidu un aicinājumu uz tirgošanos. Tālāk stafeti pārņēma mani kolēģi Gatis Zamurs un Viesturs Liepkalns, kas ir Tautsaimniecības komisijas deputāti. Šīs komisijas sēdes notiek trešdienās paralēli ar Ārlietu komisiju, kurā strādēju, bet pirmajā izskatīšanā, attālināti, piedalījos paralēli savai komisijai un pateicu savu pamatojumu kā galvenā iesniedzēja. Šajā sēdē lieliski un profesionāli izpaudās Dzīvnieku brīvības pārstāvji, kas bija ļoti rūpīgi gatavojušies un piedāvāja virkni faktos pamatotu argumentu gan par kažokzvēru audzēšanas nozares kaitīgo ietekmi uz vidi, gan par negatīvo pienesumu tautsaimniecībai, gan piemēriem citās Eiropas valstīs (lielākajā daļā Eiropas valstu šis uzņēmējdarbības veids jau ir aizliegts vai aizliegšanas procesā, tajā skaitā kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā). Kažokzvēru asociācijas pārstāvji bija mazāk pārliecinoši, komisija grozījumus atbalstīja un likumprojekts uzsāka savu gaitu Saeimas gaņģos.

Starp pirmo un otro lasījumu dzirdējām daudz iebildumus, gan no nozares, gan no nozares kontrolējošās ministrijas. Brīžiem pavīdēja kosmiski iespējamo kompensāciju cipari (20 mio! 70 mio!), kurus izdevās neitralizēt. Kompensāciju vietā izvēlējāmies saprātīgu pārejas periodu – 5 gadus. Bija vēl emocionālas sarunas ar faktisko Zemkopības ministrijas vadītāju, Jāni Eglītu, un vairākas publiskas diskusijas, kur Dzīvnieku brīvības pārstāvji bija pārliecinoši un apņēmības pilni. Es apzināti atteicos no klātbūtnes medijos par labu šai organizācijai, jo viņi visietekmīgāk spēja nodot galveno vēstījumu.

Pēdējais šķērslis mūsu plāniem izrādījās atļaujas prasīšana Eiropas Komisijai, ko veikli atrisinājām šovasar. Un vakar pieņēmām grozījumus trešajā, galīgajā lasījumā ar pārliecinošu vairākumu, 70 deputātiem balsojot par, 3 pret!