Manas attiecības ar Londonu kļuva īpaši tuvas pirms 5 gadiem, kad tur dzīvoju divus mēnešus un paralēli darbam domnīcā DEMOS izmantoju katru izdevību baudīt bagāto kultūras un kulinārās dzīves piedāvājumu. Kopš tā laika vismaz reizi gadā cenšos atrast ieganstu turp aizbraukt un esmu izveidojusi savu mīļāko kulināro pieturvietu sarakstu, kas tapis, vadoties pēc draugu ieteikumiem un pašas ekspedīcijām. Ceru, ka jums noderēs!
St John Bread and Wine
Īsta, nesamaitāta, tradīcijas cienoša bet vienlaikus mūsdienīga britu virtuve – nekādas cakas, vienkārši izcils ēdiens. Bread and Wine ir jaunākais brālis St John restorānam, kas pērn svinēja 20. jubileju un ir atzīts par ietekmīgāko britu ēstuvi. Atceros, kā savā pirmajā apmeklējumā ar izbrīnu lasīju ēdienkarti, kur aprakstos dominēja viens vai divi vārdi – piemēram, “tomāti”, “bietes” vai “cūkupupu zupa”. Katrs ēdiens bija pilnība savā vienkāršībā, kur galvenais ir sezonas pilnbriedā noplūktas sastāvdaļas garša, parasti papildināta vien ar sāli un varbūt pilienu labas olīveļļas vai sviesta piku. Kopā ar maltīti piedāvā pašceptu skābās mīklas maizi – biezas, šķības rikas, kas ir tik garšīgas, ka gribas prasīt vēl. Esmu tur ēdusi vairākas reizes, un vienmēr sajūsminājos par to, cik pilnīga var būt vienkāršība, ko šodien grūti atrast tik tīrā formā. Ejiet turp, ja vēlaties izbaudīt britu virtuvi vislabākajā izpausmē! Restorāns atrodas pilsētas austrumu pusē, 15 minūšu gājienā no Liverpool Street metro stacijas, pāri ielai no Spitalfields tirdziņa, un ir vaļā cauru dienu, brīvdienu rītos tur dod svaigi ceptus virtuļus – pēc atsauksmēm spriežot, labākos Londonā. Cenas vidēji dārgas, bet nepārspīlētas. Nozīmīgās jubilejas sakarā par dibinātājiem un līdzīpašniekiem pavāru Fergus Henderson un vadītāju Trevor Gulliver britu presē publicēts daudz pelnītu slavas dziesmu un recenziju, lūk viena iekš The Guardian .
Par šī dārguma atklāšanu pateicos draudzenei, lielai Londonas mīļotājai Brigitai Strodai, kura mani turp aizveda un savulaik uzdāvināja arī pirmo Ottolenghi pavārgrāmatu. Ottolenghi, nosaukts viena no Tuvo austrumu izcelsmes pavāra/līdzīpašnieka Yotam Ottolenghi vārdā, sākumā bija pāris nelieli delikatešu veikaliņi, kur vienkāršā, baltā interjerā izkārtotas milzu bļodas ar krāšņiem salātiem un kaudzes ar kārdinošiem saldumiem. Katrā no abiem veikaliem rietumlondonā ir arī neliels komunālais galds, pie kura gan nekad nav vietu, bet tā ir maza bēda – paņemiet skaistā dienā pāris kārbiņu ar salātiem līdzi, vēl vienu ar kūkām, un ejiet to visu baudīt kādā no tuvējiem parkiem! Cenas nav pārspīlētas un noteikti to vērtas. Burtiski tikko (aprīļa sākumā) jauns veikaliņš atvērās Londonas austrumos, Spitalfields, blakus iepriekš aprakstītajam St John Bread and Wine. Vēl Ottolenghi grupā ir divi restorāni – viens Islingtonā, kur esmu vakariņojusi (lielisks piedzīvojums), un NOPI, kas ir no smalkāka gala, ko vēl neesmu provējusi. Ja tuvākajā laikā nesanāks brauciens uz Londonu, nopērciet kādu no Ottolenghi pavārgrāmatām – tās visas ir bezgala skaistas, iedvesmojošas, neparastas, galvenokārt veģetāras. Ja negribiet tērēt naudu grāmatām, The Guardian par brīvu var lasīt Ottolenghi iknedēļas slejas un receptes.
Uzkrītoši nepretenciozs britu restorāns Notinghilā ar vienkāršu, bet gaužām izcilu ēdienu. Attieksmes un sajūtu ziņā drusku līdzīgs St John Bread and Wine, kas nav sagadīšanās, jo šefpavārs Tom Pemberton savulaik tur strādājis. Kad pērn jūlijā biju Londonā, visi mani draugi bija izklīduši brīvdienās un es tur siltā vakarā viena pati ieturēju laisku, gardu maltīti. Tā sākās ar veselu, vārītu artišoku, ko plūkāju pa vienai lapiņai, pamērcējot sinepju mērcē, tālāk ēdu grilētu zivtiņu un desertā paņēmu aprikožu želeju ar vaniļas saldējumu un sviesta cepumu. Vērojot garāmgājējus un restorāna viesus ar labi audzinātiem suņiem, man bija sajūta, ka šeit nāk galvenokārt vietējie, ko restorāna personāls labi pazīst. Pie blakus galdiņa sēdēja finansists pelēkā uzvalkā un rozā kreklā, kuram acīmredzami 50 mārciņu vakariņas (aptuvenais rēķins vienai personai par trīs ēdieniem un divām vīna glāzēm) bija ikdienišķa lieta. Kulināro kritiķi Tomu Pārkeru-Boulzu (Kamillas dēlu) gan tovakar nemanīju, bet spriežot pēc šīs sajūsminātās recenzijas, viņš tur iegriežas itin bieži.
Šarmants ģimenes restorāns Kensingtonas pils pievārtē, kur pasniedz galvenokārt saimnieku fermā izaudzēto un nomedīto. Ēdiena formāts – “britu tapas” jeb mazas porcijas ar domu, lai viesi var noprovēt iespējami daudzveidīgu piedāvājumu. Neformāla, sirsnīga atmosfēra, mana apmeklējuma laikā restorāns bija pārpildīts ar laimīgiem cilvēkiem, kam bija izdevies tovakar dabūt galdiņu. Sāku maltīti ar dienas kokteili – plūškoka ziedu martini – un turpināju ar daudz dažādiem uzkodu izmēra gardumiem, kam detaļas vairs neatceros, jo biju iegrimusi interesantā sarunā ar savu vakariņu biedru, spiegu romānu autoru Čārliju. Viss bija izcili garšīgs, cenas vidējas, vārdu sakot no sirds iesaku!
Te pasniedz šampanieti un hotdogus. Ne jau kaut kādu garlaicīgu moet vai veuve, bet zemnieku šampaniešus (šo terminu aizņēmos no Aigara Norda – tā apzīmē mazo ražotāju šampaniešus, kas varbūt nav tik slaveni kā lielie, bet visādi citādi ir īpašāki), piedāvājot izvēli no apmēram 40 dažādiem. Pa glāzei. Hotdogi arī ir daudz un dažādi, ne gluži 40 bet kādi desmit noteikti, un tie ir labi – cilvēki uz vakara vaļā vēršanu īsi pirms pieciem pie Bubbledogs stāv rindā, bet tālredzīgie rezervē vietu pie letes. Paldies Ievai Zībārtei, kas man ieteica šo stilīgo vietu.
Obligāta visu gardēžu pieturvieta London Bridge dienvidu galā. Liels, brīnišķīgs tirdziņš, kur vienuviet ir visa veida izcila ēdmaņa un svaigi produkti: maize, gaļa, dārzeņi, sieri, saldumi, jūras veltes, vārdu sakot – viss! Vaļā katru dienu izņemot svētdienas, bet labāk turp iet no trešdienas līdz sestdienai, kad ir “full market” (pirmdienās un otrdienās vaļā tikai ēstuves). Papildus produktiem tur ir dažādi bāri, kafejnīcas un stendi, kur paēst pusdienas – kad dzīvoju Londonā, to bieži darīju, jo šī vieta atradās netālu no mana darba.
Īstenda
Kādreiz šis Londonas rajons bija “mežonīgie austrumi”, tagad tas pārvērties par stilīgu radošo profesiju darba un dzīves lauku ar krāsainu, daudzveidīgu kulināro piedāvājumu. Netālu no Liverpool Street stacijas ir Spitalfields tirdziņš, tam pāri ielai abi iepriekšminētie restorāni – St John Bread and Wine un Ottolenghi jaunākais restorāns, uz vecā Trumans alus brūža pusi ir laukums, kur ap pusdienslaiku sarodas mobilās virtuves ar lielisku, nedārgu un starptautisku piedāvājumu, savukārt tālāk, gandrīz pie Brick Lane ir neatkarīgais ierakstu veikals/kafejnīca Rough Trade, kur nedēļas nogalēs notiek gan jaunu, gan jau zināmu un populāru pārsteiguma koncerti.
Slavenākā iela Īstendā ir Brick Lane, kur vienā galā ir neskaitāmi indiešu un pakistāniešu restorāni, kas pa atvērtajām durvīm izplata tvanīgu karija smaržu, pa vidu mežonīga paskata bāri, bet otrā galā, tuvāk Shoreditch blakus viena otrai atrodas divas populāras beigeļu ieskrietuves, Beigel Shop (vecākā Londonā, darbojas kopš 1855.g.) un Beigel Bake. Abas ir vaļā cauru diennakti un piedāvā lētu, bet sasodīti garšīgu un sātīgu uzkožamo ballīšu novārdzinātajiem, taksistiem un visiem citiem. Iesaku izmēģināt klasisko beigeli ar salt beef (marinādē ilgi turētu, vārītu, plāni grieztu liellopa gaļu) un sinepēm. Blakus beigeļnīcām ir gaužām labs zviedru restorāns Fika.
0 Comments