Sandras Kalnietes jaunākā grāmata “Prjaņiks. Debesmannā. Tiramisū”, kam atvēršanas svētki bij pagājušajā nedēļā, ir gan pavārgrāmata, gan dzīvesstāsts, gan fascinējošu ainiņu ilustrēts ieskats atjaunotās Latvijas valsts diplomātijas vēsturē. Ar mīlestību un humoru uzrakstīta grāmata, kas būs lieliska Ziemassvētku dāvana visiem, kam patīk ēst un lasīt!

Ar prjaņiku saistītas Sandras bērnības atmiņas Sibīrijā. Blakus sirsnīgiem stāstiem par gogelmogeli un citiem vienkāršiem gardumiem grāmatā iekļauta prjaņiku recepte –  izskatās gaužām vienkārša, kādudien noteikti pamēģināšu. Man arī likās ļoti jauki, kā grāmatas atvēršanas svētku viesi promejot tika cienāti ar tieši sādiem pašceptiem prjaņikiem mazās linu tūtiņās. Man laipni piedāvāja paņemt līdzi divus, ko meita mājās ar sajūsmu apēda.

Debesmannā ievada sadaļu par Latvijas virtuvi, kurā godpilnā vietā ir padomju gadu mājas virtuves klasika – miltu buberts un peldošās salas, rupjmaizes torte un vēja kūkas, kotletes un rasols. Kalniete šo laiku atspoguļo ar labu humoru, kas īpaši uzrunās tā vecuma lasītājus, kam gadījies tukšos veikalu plauktus un “pasūtījumu galdus” piedzīvot. Man ir liels prieks par Sandras versiju  klasiskajām receptēm, kuras modernajās pavārgrāmatās grūti atrast – tās pamudina atcerēties vienkāršos ēdienus, ko šajā fusion un eksotisko produktu pārsātinātajā laikmetā esam aizmirsuši. Mana mamma, kurai uzdāvināju šo grāmatu, tūliņ pieteicās ciemos mazmeitiņai uztaisīt debesmannā no savā dārzā vāktajām sasaldētajām zemenēm. Tas sanāca brīnišķīgs, vienīgā nelaime, ka bija par maz, jo visi pieprasīja papildporcijas un gandrīz sanāca kašķis par to, kurš izlaizīs bļodu.

Tiramisū tika atrasts dzelzs priekškara viņā pusē – līdz ar milzīgu kulināro dažādību, ko autore atklāja un baudīja savās diplomātes gaitās. Tā ir visapjomīgākā un, manuprāt, interesantākā grāmatas daļa gan recepšu klāsta, gan piedzīvojumu ziņā.

Recepšu dažādība ir patiesi iespaidīga, ēdieni ir aprakstīti sīki, smalki un ļoti saprotami – tā ir pievienotā vērtība grāmatai, ko raksta nevis profesionāls pavārs, kam daudzas lietas liekas pašsaprotamas, bet kaislīgs amatieris, kas pats ar neatlaidību un kļūdām izurbis cauri ne vienu vien īpaši sarežģītu, smalku ēdmaņu. Grāmatā atradīsiet jēra kāju un katalāņu krēmu, neskaitāmas terīnes un pastētes, čatnijus un želejas, lašu zupu ar tapiokas pērlītēm un veselu nodaļu veltītu šarlotēm. Neņemšos te visas 250 receptes uzskaitīt, pateikšu, kas uz mani atstāja vislielāko iespaidu: sāku lasīt nodaļu par drupatu mīklu. Pirmā recepte ir ābolu drupatu sacepums, nu apmēram tas pats, kas angliski saucas crumble – manā blogā arī ir viena tāda recepte. Tālāk seko melleņu drupatu sacepums, smiltsērkšķu un ingvera, un tad sākās – zem drupatām nonāk arī kabači, jērs un dārzeņi, lasis, gailenes, tomāti ar garnelēm un visubeidzot drupatu sacepums meksikāņu gaumē. 13 dažādi drupatu sacepumi! Lūk kāds radošs lidojums! Fantastiski! Arī ar saldējumiem Sandra ir riktīgi aizrāvusies, piedāvājot kopā kādus 20 (ieskaitot sorbē un granitu), tajā skaitā burkānu saldējumu, ābolu-mārrutku saldējumu, sarkano jāņogu želejas granitu un tomātu sorbē. Noteikti nesagaidīšu vasaru, lai sāktu pati eksperimentēt  ar viņas receptēm.

Grāmatas īpašā vērtība ir autores diplomātes pieredze deviņdesmitajos gados Ženēvā un Parīzē. Diplomātijā visa veida maltītes un saviesīgi pasākumi spēlē milzīgu lomu, ja tik prot šos “kulināros instrumentus” prasmīgi izmantot, – kas gardēžu citadelēs ļoti ierobežota budžeta apstākļos, maigi izsakoties, ir izaicinājums. Es arī esmu saskārusies ar šo problēmu, kad mans vīrs bija vēstnieks ANO mītnē Ženēvā pēc Kalnietes, un arī mēs abi daudz lauzījām galvu, kā ar pieticīgo rocību panākt maksimālu efektu viesmīlības jomā. Sandra ar humoru un bez vaimanām apraksta laikus, kad traukus vēstnieka rezidencei pati pirka Prāgā (jo tur bija vislētāk), galdautus un salvetes apvīlēja savām rokām un 1700 kanapē maizītes pirms vēstniecības jaunās ēkas atklāšanas smērēja viss  diplomātiskais personāls. Ļoti interesantas ir viņas idejas un pārdomu process, ko no Latvijas kulinārajām tradīcijām piedāvāt izsmalcinātajai Parīzes publikai. Turpat lasiet arī par vakariņām Elizejas pilī, piedzīvojumiem ar neganti smirdošo “augļu karali” durianu un trifeļu medībām. Šī pieredze ir izklāstīta personiskā, uzrunājošā veidā, kas nevienu brīdi nav augstprātīgs vai kaitinošs. Gluži otrādi – autore dalās atmiņās ar Latvijas politiķiem reti piemītošu cieņpilnu pazemīgumu, grāmata negrozās ap Kalnieti, bet gan ēdienu, darbu un valsti.

Paldies Sandrai, ka viņa Latvijas gardēžiem ir sagādājusi lielisku dāvanu Ziemassvētkos!