Šīs nedēļas sākumā piedalījos Eiropas Padomes parlamentārās asamblejas ārkārtas sesijā Strasbūrā, kas bija veltīta karam Ukrainā un Krievijas izslēgšanai no organizācijas.

Kopā ar kolēģiem Inesi Lībiņu-Egneri un Uldi Budriķi, un mūsu delegācijas lielisko sekretāru Martinu Olekšu piedalījāmies koordinācijas sanāksmēs Baltijas+ grupā, rakstījām un parakstījām grozījumus rezolūcijā, lobējām deputātu atbalstu un vācām parakstus, uzstājāmies ar runām plenārsesijā un komitejās. Tas ir mūsu darbs, bet šoreiz negribu rakstīt par to.

Es gribu rakstīt par deviņām drosmīgām Ukrainas delegācijas pārstāvēm, Radas (Ukrainas parlamenta) deputātēm, kas arī bija atbraukušas uz Strasbūru. Viņas sevi dēvēja par Ukrainas diplomātisko sieviešu bataljonu. Dažām ceļš, lai tiktu ārā no valsts, aizņēma vairākas dienas. Viena bija ieradusies ar divām mazām meitiņām, kurām šis ceļojums bija pāris “brīvdienas” no dzīves un skolas bumbu patversmē. Dažubrīd meitenes pievienojās mammai sēdēs, vai vēroja runas no lielās zāles balkona. Vēl cita deputāte pa ceļam uz Strasbūru pavadīja laiku citā Eiropas galvaspilsētā, lai uz pāris stundām satiktu savus bērnu, kas tur šobrīd dzīvo pie draugiem.

Ukrainas delegātēm Strasbūrā tika izrādīta īpaša cieņa un atbalsts. Viņām deva priekšroku uzstāšanās un runu sarakstā, un pusdienas pauzē Eiropas Padomes ģenerālsekretāre bija sarīkojusi sanāksmi, kur uzklausījām viņas un apspriedām visus iespējamos palīdzības un atbalsta veidus.

Viņas bija bālas, nogurušas, tajā pašā laikā smaidīgas un cīņasspara pilnas rakstīja priekšlikumus, atbildēja uz jautājumiem un teica runas divu garu dienu garumā. Paralēli nemitīgi čekojot telefonus, lai uzzinātu, vai ģimene Ukrainā vēl dzīva.

Marija, Jevheņija, Ļesja, Larisa un pārējās draudzenes, kuru vārdus neatceros… bija tik aizkustinoši viņas satikt un cieši samīļot, un vērot milzīgo, vienprātīgo atbalsta vilni, kas viņas cieši apņēma Strasbūrā no visām pusēm. Es arī apraudājos vairākas reizes. Skatoties bildes, ko viņas rādīja ar sagrautajām slimnīcām, skolām, mājām un teātriem, un Krievijas armijas nogalinātajiem bērniem un citiem nevainīgiem cilvēkiem. Klausoties viņu stāstos. Vērojot abas mazās meitenītes, kas rozā pufaikās priecīgi skraidīja pa Eiropas Padomes gaiteņiem kopā ar savu mammu.

Krievijas karogu pie Eiropas Padomes ēkas nolaida trešdien ap pusdienslaiku. Turpinu sekot ziņām savā telefonā, kā maniem draugiem Ukrainā klājas, un cenšos darīt savu darbu cik vien spēju, lai palīdzētu. Paldies, ka izlasījāt, un paldies par sirsnīgo atbalsta vilni no cilvēkiem, amatpersonām, pilsoniskās sabiedrības arī Latvijā. Mūsu draugi Ukrainā, kas cīnās ne tikai par savu, bet visas Eiropas brīvību, to ļoti novērtē.